Melancholia 2011

    Par filmu " Melancholia" atsauksmes nebiju dzirdējusi, iespējams arī tādēļ, tā, tik ļoti piesaistīja. Izdzirdot vārdu melanholija, daudziem prātā iezogas doma par dziļu un nomācošu depresiju. Savukārt man šis vārds asociējās ar mieru. Zināju, ka filma būs par pasaules galu, bet vārds melanholija man lika uzdod daudz jautājumus. Kas ir šī melanholija? Planēta? Depresija vai miers? 

Visas filmas garumā jutos mierīga. Tik pat mierīga, kā viena no galvenajām varonēm Justīne.

Galvenās varones filmā ir attēlotas dažādi. Justīne tiek attēlota, kā mierīga visu pieņemoša persona, viņa nebaidās teikt taisnību, viņa nebaidās būt viņa pati. Savukārt, Justīnes māsa Klēra vēlas būt labs piemērs visiem,viņai bija svarīgi, ko cilvēki par viņu domā un runā. Viņa vēlas,lai viss būtu perfekti, ko ļoti labi var redzēt filmas sākumā ( Justīnes kāzās) kā arī tad, kad filmas otrajā daļā sagaidīja savu māsu pie sevis.

    Pasaulei tuvojas planēta vārdā Melanholija. Filmā šī planēta attēlota ļoti krāšņi, tā maina krāsu radot šo planētu tik skaistu un apbrīnojumu, bet tā arī bija kā bieds, jo jebkurā brīdī var saskarties ar pasauli un iznīcināt to. 

Justīne ar šo faktu ir samierinājusies, viņa saprot, ka pasaules galu neviens neapturēs, ne viņa, ne viņas māsa- neviens. Savukārt Klēra ir daudz nestabilāka, viņa iekšēji sabrūk, jo vienmēr visu ir kontrolējusi, bet pasaules galu novērst nevar. 

Aina, kur Klēra Justīnei piedāvā pasaules galu sagaidīt kopā uz terases, dzerot vīnu, pat liekas nedaudz smieklīga. Pat tādā neglābjamā situācijā, Klēra vēlas, lai viss būtu jauki un itkā perfekti, lai gan tas neko nemainīs. 

Noskatoties filmu sapratu,ka ikviens šo filmu var interpretēt citādāk. Tā arī vārds, melanholija, beigās man bija saprotams, kā - objektīva vai optimistiska depresija. 

    Filmā ir vēl daudz dažādu notikumu, bet es to visu neaprakstīšu, jo visvairāk man piesaistīja šo abu māsas dažādās dzīves uztveres. 

Šo abu māsu dažādais uzskats par pasauli un dzīvi kā tādu, lika saprast to, kas patiesībā notiek uz  mūsu pasaules. Mēs neaptveram to, cik patiesībā mūsu laiks uz šīs planētas Zeme ir īss. Tā arī mēs nenojaušam to, ka paši neapzinoties šo laiku ikdienas saīsinām. Kā? Ļoti vienkārši. Padomājiet, kāda ir Jūsu ikdiena? Jūs steidzaties, lai paspētu uz darbu, lai strādātu kādam, kas nodrošinātu Jūsu dzīvi, Jūs stresojat par lietām, kuras nevarat izmainīt, savu enerģiju Jūs atdodat citiem, sev atstājot tikai nogurušu ķermeni. Kad Jūs pēdējo reizi, uz pavisam vienkāršām lietām, skatījāties ar mīlošām acīm? Kad Jūs nesteidzīgi pavadījāt rītu ar savu mīļoto, vienkārši klusējot, un novēretējot to, ka viņš Jūs ir pieņēmis tādu kāds Jūs esat? Cik reizes dienā Jūs izdarāt kaut ko, lai kāds cits būtu laimīgs? Jautājumu ķēde var turpināties un ticiet man, tā būtu pavisam gara, jo viss, kas šobrīd notiek uz pasaules ir pavisam nejēdzīgi un ačgāni. 

Šo filmu ieteiktu noskatīties ikvienam, jo tā liks Jums padomāt par to - kāpēc un ko Jūs darāt uz šīs pasaules! 

cieņa un liekulība

Es redzu, ka Tu cieni citus, sev tuvos un tālos, bet vai Tu cieni arī sevi? 

Skatos apkārt un redzu tikai reto, kas dzīvo sev. Manuprāt, pārējie sevi atdod citiem, paši neatstājot sev neko. Uz šīs pasaules, manuprāt, mēs esam tādēļ, lai dzīvotu sev, lai veidotu savu pasauli, lai izjustu ikvienu emociju ar kuru vēlāk varam dalīties ar citiem....bet vispirms, dzīvo sev un tikai tad pārējiem. Pēdējais laiks, lai saprastu, ka jāsāk mīlēt, cienīt sevi, un vēlāk dalīties, diemžēl ļoti daudziem no mums šī secībā ir citādāka. 

***

Šķiet, ka dzīvoju teātrī. Dzīves skatuve, kur ikviens maina masku, un tikai retais pamanīs to, kā tā tiek nomainīta ik minūti, stundu un dienu.

  SĀC DZĪVOT!

BEIDZ MELOT SEV!

esi laimīgs!

    Ir tas tumšais punkts, kurā tu burtiski sēdi un iespējams pat nevēlies no viņa tikt ārā. Var jau sēdēt, neviens jau neliedz, tikai paskaties, cik daudz no savas īsās un brīnišķīgās dzīves Tu zaudē, sēžot tai melnajā punktā, kas patiesībā ir viens niecīgs pleķītis starp daudzajām krāsām. Piecelies, atver logu un paskaties, cik daudz iespēju Tev ir! Pietiek sēdēt un sūdzēties, pietiek runāt par lietām, kas neattiecas uz Tavu dzīvi, sāc uzklausīt, palīdzi citiem, un galu galā palīdzi sev! 

    Jūs nespējat iedomāties, cik krāsaina dzīve man šobrīd šķiet. Cik viņa nesen bija melna un drūma kā piķis, tik gaiša  un sirsnīga man viņa ir šobrīd. Vakardiena, jā, vakardiena bija tā diena, kad es beidzot atkal jutos tik patiesi laimīga. Un patiesībā es pat nevēlos pamest šo sajūtu, tā pavisam noteikti paliek ar mani, lai tur vai kas. 

    Problēmas universitātē, ar naudu, ar ģimeni, ar draugiem - patiesībā tie ir tādi sīkumi. Šīs visas lietas ir izdarāmas un runājamas, lai vērstu kaut ko par labu. Pat ar pāris latiem kabatā var justies patiesi bagāts. 

Es smaidu, jo es redzu sevi, es beidzot redzu sevi tur tālāk. Man ir mērķi, man beidzot tādi ir. Es redzu patiesas lietas, redzu lietas kuras man vajag un no kurām man jāturas pa gabalu. 

Maini savu vidi, izvirzi savus mērķus un esi laimīgs! Esi laimīgs es teicu! 

ne svētki, svētkos.

    Svētdienas tās nav manas mīļākās dienas, protams, vakardiena nebija izņēmums. 

Pamosties tukšā, vēsā telpā ar domu, ka ir jādara, jo laika vairs nav. Uzvilku mammas adītās zeķes, iekāpu siltās mājas drēbēs un devos viena soļa attālumā pie sava darba galda. Vēl pirms nedēļas viņš bija tikai galds, kurš ienācis manā dzīvē, bet kā jau katru lietu mēs ar laiku sākam novērtēt citādāk, tādēļ arī šobrīd viņš nav tikai galds, bet - darba galds! 

    0.5 glāze ūdens un literatūra par feminismu. Pirmo rindkopu pārlasīju reizes desmit, bet tālāk netiku, jo vienkārši nevēlējos. Manu nevēlēšanos pārtrauca skaļais telefona zvans.  Zvanītājs mani mudināja turpināt lasīt un rakstīt. Telefons turpināja zvanīt un zvanīt. Nespēju pacelt, jo zināju, ka līdz ko es pacelšu telefonu es melošu. Melošu par to, kā es jūtos, izlikšos, ka mani interesē viss ko šis cilvēks vēlas man teikt un galu galā izteikšu kādu solījumu, ko vēlāk lauzīšu. Pacēlu, meloju, apsolīju, bet jutu līdzi. Šoreiz būs citādāk, es apsolu sev un Tev. 

    Pēc sarunas vēlējos aizmirsties, tādēļ literatūra par feminismu bija tieši laikā. Pēc 6h darba, darbs bija gatavs. Jutos vēl tukšāka kā mana istaba. Atkal zvans - vecāki. "Lai Tev jauka un sirsnīga pirmā advente mīļumiņ!" Tajā brīdī teikums šķita tik ļauns un sarkastisks. Kāpēc, lai šī diena būtu jauka, vēl jo vairāk sirsnīga? Atrasties mazas istabas četrās sienās, bez pārtikas, vienu glāzi ūdens, ar pāris latiem kabatā - man šī aina nešķiet nedz jauka, nedz sirsnīga. Vārds "mīļumiņ" uzplēsa tukšo bez emocijām pilno sirdi. Viss teikums uzplēsa visu. 

    Tajā brīdi redzēju sevi no malas un saprotu, ka šī nav tā aina ko vēlos redzēt un nevēlos, lai citi tādu redz.

Jūs tādu neredzēsiet, un patiesībā, nekad pat neesat redzējuši.
   Diena tika noslēgta ar saraustītu miegu, jo vējš stipri staigāja pa jumtu. Patiesībā vējš šonakt man palīdzēja, jo skat, ir pirmdiena -  jauka un sirsnīga!
Es sev apsolu un apsolu arī Tev!

You have to be someone.

“Only once in your life, I truly believe, you find someone who can completely turn your world around. You tell them things that you’ve never shared with another soul and they absorb everything you say and actually want to hear more. You share hopes for the future, dreams that will never come true, goals that were never achieved and the many disappointments life has thrown at you. When something wonderful happens, you can’t wait to tell them about it, knowing they will share in your excitement. They are not embarrassed to cry with you when you are hurting or laugh with you when you make a fool of yourself. Never do they hurt your feelings or make you feel like you are not good enough, but rather they build you up and show you the things about yourself that make you special and even beautiful. There is never any pressure, jealousy or competition but only a quiet calmness when they are around. You can be yourself and not worry about what they will think of you because they love you for who you are. The things that seem insignificant to most people such as a note, song or walk become invaluable treasures kept safe in your heart to cherish forever. Memories of your childhood come back and are so clear and vivid it’s like being young again. Colours seem brighter and more brilliant. Laughter seems part of daily life where before it was infrequent or didn’t exist at all. A phone call or two during the day helps to get you through a long day’s work and always brings a smile to your face. In their presence, there’s no need for continuous conversation, but you find you’re quite content in just having them nearby. Things that never interested you before become fascinating because you know they are important to this person who is so special to you. You think of this person on every occasion and in everything you do. Simple things bring them to mind like a pale blue sky, gentle wind or even a storm cloud on the horizon. You open your heart knowing that there’s a chance it may be broken one day and in opening your heart, you experience a love and joy that you never dreamed possible. You find that being vulnerable is the only way to allow your heart to feel true pleasure that’s so real it scares you. You find strength in knowing you have a true friend and possibly a soul mate who will remain loyal to the end. Life seems completely different, exciting and worthwhile. Your only hope and security is in knowing that they are a part of your life.” 

― Bob Marley

kadrējums

Otrdienas nakts. 01:10 

šobrīd filma "The Holiday" plosa sirdi,tā pat,kā stiprais vējš Rīgu. 

Aleksandra Čaka un Matīsa ielas krustojums atgādina vienu no daudzajām westerna filmām..tikai salmu vietā,ielu šķērso IKI plastmasas maisiņš. 

Labi,ka mīlu sveces gaismu,jo nepartrauktā lampas raustīšanās romantisko vakaru vienītī,cenšas pārvērst nekvalitatīvā šausmu filmā. 

arlabunakti. 

epsilon phase

Silts 26./27.oktobra vakars. Jā, par siltumu mājās sūdzēties nevar,tas lutina.  Šobrīd mans pulkstenis rāda 23:45, un tas nozīmē,ka pēc 15 minūtēm laiks tiks griezts par stundu atpakaļ. 

Šobrīd atrodos uz Radio7 viļņa tiešākajā nozīmē, jo mūzika šovakar īpaši episka. Mūzika mētā notis, tā pat kāds arī manu dzīvi. http://radio7.lv/ 

Sēžu pustumsā un rakstu blogu,jo mana dzīve ir tajā sabiezētajā posmā, kad galvā ir viss,bet reālās darbības ir nulle. To varētu saukt arī daudz vienkāršāk - viss atlikts uz pēdējo brīdi. Šoreiz pat nevainošu sevi, patiesībā pat nezinu ko vainot. Vai vispār vajag kādu vainot? Laika nav, ne man, ne Tev - nevienam. Ja jau mēs tik vienkārši varam pagriezt laiku gan atpakaļ, gan uz  priekšu. Tad, kur kavējas tas izgudrotājs,kurš mums iedos papildlaiku un enerģiju dienās kā šī? Es nezinu, kā Jums, bet man to šobrīd vajag vairāk, kā jeb kad. 

DREAM GIRL.