esi laimīgs!

    Ir tas tumšais punkts, kurā tu burtiski sēdi un iespējams pat nevēlies no viņa tikt ārā. Var jau sēdēt, neviens jau neliedz, tikai paskaties, cik daudz no savas īsās un brīnišķīgās dzīves Tu zaudē, sēžot tai melnajā punktā, kas patiesībā ir viens niecīgs pleķītis starp daudzajām krāsām. Piecelies, atver logu un paskaties, cik daudz iespēju Tev ir! Pietiek sēdēt un sūdzēties, pietiek runāt par lietām, kas neattiecas uz Tavu dzīvi, sāc uzklausīt, palīdzi citiem, un galu galā palīdzi sev! 

    Jūs nespējat iedomāties, cik krāsaina dzīve man šobrīd šķiet. Cik viņa nesen bija melna un drūma kā piķis, tik gaiša  un sirsnīga man viņa ir šobrīd. Vakardiena, jā, vakardiena bija tā diena, kad es beidzot atkal jutos tik patiesi laimīga. Un patiesībā es pat nevēlos pamest šo sajūtu, tā pavisam noteikti paliek ar mani, lai tur vai kas. 

    Problēmas universitātē, ar naudu, ar ģimeni, ar draugiem - patiesībā tie ir tādi sīkumi. Šīs visas lietas ir izdarāmas un runājamas, lai vērstu kaut ko par labu. Pat ar pāris latiem kabatā var justies patiesi bagāts. 

Es smaidu, jo es redzu sevi, es beidzot redzu sevi tur tālāk. Man ir mērķi, man beidzot tādi ir. Es redzu patiesas lietas, redzu lietas kuras man vajag un no kurām man jāturas pa gabalu. 

Maini savu vidi, izvirzi savus mērķus un esi laimīgs! Esi laimīgs es teicu! 

ne svētki, svētkos.

    Svētdienas tās nav manas mīļākās dienas, protams, vakardiena nebija izņēmums. 

Pamosties tukšā, vēsā telpā ar domu, ka ir jādara, jo laika vairs nav. Uzvilku mammas adītās zeķes, iekāpu siltās mājas drēbēs un devos viena soļa attālumā pie sava darba galda. Vēl pirms nedēļas viņš bija tikai galds, kurš ienācis manā dzīvē, bet kā jau katru lietu mēs ar laiku sākam novērtēt citādāk, tādēļ arī šobrīd viņš nav tikai galds, bet - darba galds! 

    0.5 glāze ūdens un literatūra par feminismu. Pirmo rindkopu pārlasīju reizes desmit, bet tālāk netiku, jo vienkārši nevēlējos. Manu nevēlēšanos pārtrauca skaļais telefona zvans.  Zvanītājs mani mudināja turpināt lasīt un rakstīt. Telefons turpināja zvanīt un zvanīt. Nespēju pacelt, jo zināju, ka līdz ko es pacelšu telefonu es melošu. Melošu par to, kā es jūtos, izlikšos, ka mani interesē viss ko šis cilvēks vēlas man teikt un galu galā izteikšu kādu solījumu, ko vēlāk lauzīšu. Pacēlu, meloju, apsolīju, bet jutu līdzi. Šoreiz būs citādāk, es apsolu sev un Tev. 

    Pēc sarunas vēlējos aizmirsties, tādēļ literatūra par feminismu bija tieši laikā. Pēc 6h darba, darbs bija gatavs. Jutos vēl tukšāka kā mana istaba. Atkal zvans - vecāki. "Lai Tev jauka un sirsnīga pirmā advente mīļumiņ!" Tajā brīdī teikums šķita tik ļauns un sarkastisks. Kāpēc, lai šī diena būtu jauka, vēl jo vairāk sirsnīga? Atrasties mazas istabas četrās sienās, bez pārtikas, vienu glāzi ūdens, ar pāris latiem kabatā - man šī aina nešķiet nedz jauka, nedz sirsnīga. Vārds "mīļumiņ" uzplēsa tukšo bez emocijām pilno sirdi. Viss teikums uzplēsa visu. 

    Tajā brīdi redzēju sevi no malas un saprotu, ka šī nav tā aina ko vēlos redzēt un nevēlos, lai citi tādu redz.

Jūs tādu neredzēsiet, un patiesībā, nekad pat neesat redzējuši.
   Diena tika noslēgta ar saraustītu miegu, jo vējš stipri staigāja pa jumtu. Patiesībā vējš šonakt man palīdzēja, jo skat, ir pirmdiena -  jauka un sirsnīga!
Es sev apsolu un apsolu arī Tev!

You have to be someone.

“Only once in your life, I truly believe, you find someone who can completely turn your world around. You tell them things that you’ve never shared with another soul and they absorb everything you say and actually want to hear more. You share hopes for the future, dreams that will never come true, goals that were never achieved and the many disappointments life has thrown at you. When something wonderful happens, you can’t wait to tell them about it, knowing they will share in your excitement. They are not embarrassed to cry with you when you are hurting or laugh with you when you make a fool of yourself. Never do they hurt your feelings or make you feel like you are not good enough, but rather they build you up and show you the things about yourself that make you special and even beautiful. There is never any pressure, jealousy or competition but only a quiet calmness when they are around. You can be yourself and not worry about what they will think of you because they love you for who you are. The things that seem insignificant to most people such as a note, song or walk become invaluable treasures kept safe in your heart to cherish forever. Memories of your childhood come back and are so clear and vivid it’s like being young again. Colours seem brighter and more brilliant. Laughter seems part of daily life where before it was infrequent or didn’t exist at all. A phone call or two during the day helps to get you through a long day’s work and always brings a smile to your face. In their presence, there’s no need for continuous conversation, but you find you’re quite content in just having them nearby. Things that never interested you before become fascinating because you know they are important to this person who is so special to you. You think of this person on every occasion and in everything you do. Simple things bring them to mind like a pale blue sky, gentle wind or even a storm cloud on the horizon. You open your heart knowing that there’s a chance it may be broken one day and in opening your heart, you experience a love and joy that you never dreamed possible. You find that being vulnerable is the only way to allow your heart to feel true pleasure that’s so real it scares you. You find strength in knowing you have a true friend and possibly a soul mate who will remain loyal to the end. Life seems completely different, exciting and worthwhile. Your only hope and security is in knowing that they are a part of your life.” 

― Bob Marley

kadrējums

Otrdienas nakts. 01:10 

šobrīd filma "The Holiday" plosa sirdi,tā pat,kā stiprais vējš Rīgu. 

Aleksandra Čaka un Matīsa ielas krustojums atgādina vienu no daudzajām westerna filmām..tikai salmu vietā,ielu šķērso IKI plastmasas maisiņš. 

Labi,ka mīlu sveces gaismu,jo nepartrauktā lampas raustīšanās romantisko vakaru vienītī,cenšas pārvērst nekvalitatīvā šausmu filmā. 

arlabunakti. 

epsilon phase

Silts 26./27.oktobra vakars. Jā, par siltumu mājās sūdzēties nevar,tas lutina.  Šobrīd mans pulkstenis rāda 23:45, un tas nozīmē,ka pēc 15 minūtēm laiks tiks griezts par stundu atpakaļ. 

Šobrīd atrodos uz Radio7 viļņa tiešākajā nozīmē, jo mūzika šovakar īpaši episka. Mūzika mētā notis, tā pat kāds arī manu dzīvi. http://radio7.lv/ 

Sēžu pustumsā un rakstu blogu,jo mana dzīve ir tajā sabiezētajā posmā, kad galvā ir viss,bet reālās darbības ir nulle. To varētu saukt arī daudz vienkāršāk - viss atlikts uz pēdējo brīdi. Šoreiz pat nevainošu sevi, patiesībā pat nezinu ko vainot. Vai vispār vajag kādu vainot? Laika nav, ne man, ne Tev - nevienam. Ja jau mēs tik vienkārši varam pagriezt laiku gan atpakaļ, gan uz  priekšu. Tad, kur kavējas tas izgudrotājs,kurš mums iedos papildlaiku un enerģiju dienās kā šī? Es nezinu, kā Jums, bet man to šobrīd vajag vairāk, kā jeb kad. 

DREAM GIRL. 

divas pasaules

    Ir patiesi grūti spert soli pāri slieksnim, pretī vietai, kur nevēlies būt. Bet,lai nokļūtu tur, kur vēlies, ir jādzīvo realitātē un jāizsapņo viskvēlākie sapņi. Caur sapņiem uz patieso realitāti, uz realitāti,kas šķiet daudz patiesāka, kā dzīvot itkā realitātē. 

    Viens gads un viens mēnesis. Tik daudz man vajadzēja,lai atkal atrastos uz nerealitātes sliekšņa. Nē, šī nav rudens depresija, šī ir dzīves depresija.

Atverot acis pēc gara nakts miegs, pirmais kas ienāk prātā - ko es šeit daru? dzīvoju,lai izdzīvotu? -JĀ!         Galvā tiešām kāds iekliedza šo JĀ vārdu, tik stipri,ka atkārtojot šos jautājumus es vēl vairāk sapratu to,ka neatrodos tur kur man jāatrodas. Šī nav tā vieta, kur es vēlējos atrasties pirms viena gada un viena mēneša.       Vienīgais,kas mani vilka atpakaļ bija itkā tik "mīlošie" draugi un patiesi mīlošā ģimene. Uz ģimeni es nekad nebiju raudzījusies ar tik mīlošu skatienu,kā es to varu izdarīt šobrīd. Savukārt uz "draugiem"  šobrīd skatoties... patiesi, es viņus pat neredzu. 

    Vai tiešām man vajadzēja "izmest" tik daudz laika,pacietības,mīlestības,lai to visu apjaustu tikai tagad? 

no kļūdām esot jāmācās.Izsapņošu savus sapņus, tiecoties pēc īstās realitātes, jo patiesi ceru,ka Latvija būs tikai tā vieta, lai atgrieztos pie ģimenes! 

nekad nesaki nekad

Savu dzīvi veidojam paši. Lēnām, dienu no dienas, minūti pa minūtei, liekot kopā to kā puzli, lai brīžos, kad pietrūkst apņēmības un gribasspēka, apskatītu „lielo bildi” un rastu spēku turpināt. Tikai no katra paša atkarīgs, vai pēc laika, atskatoties pagātnē un vērtējot padarīto, par savu rīcību un izvēlēm nebūs jākaunas un tās jānožēlo.

            Jauniešiem vienmēr aktuālie jautājumi bijuši par to, ko darīt pēc vidusskolas? Studēt, vai nē? Braukt pelnīt naudu ārzemēs?

            Manuprāt, šos jautājumus jebkurš vidusskolēns vai jaunietis sev ir uzdevis, bet tikai daži no viņiem rod atbildes. Arī es esmu bijusi viena no šiem jauniešiem. Es centos rast atbildes, bet diemžēl tās tik ātri neatradu. Šī izvēle jauniešiem ir diezgan grūta, jo ne katrs zina, ko vēlas no savas dzīves iegūt.

            Mana dzīve strauji tuvojās tam dzīves posmam, kurā ļoti svarīgi skaidri iztēloties savu nākotni un saprast, cik tālu esmu gatava iet, lai to sasniegtu un mūža galā nebūtu jāpārmet sev izdarītais. Jāizvēlas manas dzīves „jā” un „nekad” – principi, kurus ievērot un vēlmes, kuras īstenot. Zināju, ka varu sakravāt mantas un doties uz ārzemēm piepildīt savus sapņus, kaut vai šodien. Ja es zinātu, ka tālumā radīšu piepildījumu, tad varētu atstāt gan draugus, gan ģimeni, jo man šķiet, ka nelaimīgam cilvēkam pat tuvākie nepalīdzēs, un, tikai būvējot savu laimi pats, nepaļaujoties uz citiem, tu vari būt pilnīgs. Tas bija laiks, kad  biju apmaldījusies domās par tagadni un nākotni, man vajadzēja izkļūt no tā domu „kamola” un sākt dzīvot no jauna.

            Lai sāktu jaunu dzīvi vajadzēja tikai vienu – mainīt līdzšinējo vidi. Vienīgais variants bija doties uz ārzemēm. Iepriekš biju dzirdējusi par programmu „Au pair”, kurā jaunietes var doties strādāt par pusslodzes auklītēm, paralēli apgūstot valsts valodu. Pieteicos mājas lapā un sāku meklēt ģimeni, kura mani uzņemtu uz veselu gadu, jo tik daudz man vajadzēja, lai izlemtu par ko un kur sākšu studēt.

            Kas tad īsti ir Au pair? Sākotnēji var šķist, ka tas viss ir viens liels joks un patiesībā jaunieši piedalās šāda veida apmaiņas braucienā, lai izklaidētos. Tā pavisam nav, jo pirms tu piekrīti doties pie svešas ģimenes un dzīvot svešā valstī, jaunietim ir jāparaksta līgumi ar stingriem noteikumiem.

             Au Pair  tulkojumā no franču valodas nozīmē \'pretmīlestība\', \'abpusēji\' vai \'uz līdzīgiem pamatiem\'. Ar šo jēdzienu jāsaprot abpusēji izdevīga vienošanās starp ģimeni, kurai vajadzīga palīdzība saimniecībā un jaunu cilvēku, visbiežāk meiteni, kas gada laikā vēlas uzlabot savas svešvalodas zināšanas, interesanti un noderīgi pavadīt laiku, kā arī iegūt vērtīgas iemaņas, palīdzot saimniecībā.

            Au pair ģimenē jāpalīdz rūpēties par bērniem un izpildīt zināmus mājas darbus, par to saņemot brīvu uzturēšanos un ēdienu, kā arī kabatas naudu. Laikā, kad jādzīvo ģimenē, Au pair kļūstat par tās „labo roku” jāpiedalās ģimenes pasākumos, tiek saņemts atbalsts svešvalodas apguvē un tiek iepazīta valsts kultūra. Brauciens uz ārzemēm kā Au Pair, šķiet, šobrīd ir vispopulārākais apmaiņas brauciens jauniešiem, kas vēlas apskatīt un iepazīt citu valstu kultūru.

            Līgumā vēl teikts, ka Au Pair jābūt gudrai, izglītotai, labvēlīgi noskaņotai un labi audzinātai. Daudzas meitenes, dzenoties uzlabot svešvalodas zināšanas un pētot kultūras vērtības, aizmirst, ka viņas pamatuzdevums, ierodoties ģimenē, ir kopt bērnus, mīlēt viņus, kļūt viņiem par kaut ko līdzīgu vecākajai māsai.

            Neviena ģimene no jaunietēm neprasa pieredzi vai kvalifikāciju, bet viņām jāgrib mācīties, būt gatavām izpildīt mājas darbus, būt draudzīgi noskaņotām pret ģimeni, kura jūs uzņem. Izlasot visus noteikumus šķiet, ka pārrunas ar ģimenēm būs ļoti nopietnas un visi šie rakstiskie noteikumi tiks ņemti vērā. Protams, pārrunas ar ģimeni norit draudzīgā atmosfērā bez lieka stresa, tiek uzdoti jautājumu par tevi pašu, bet nekas vairāk. Man šādas pārrunas bija veselas 3, un tikai ar trešo reizi sapratu, ka jā šī ir tā ģimene pie, kuras vēlos doties. Šīs sajūtas bija abpusējas, jo arī ģimene mani novērtēja ļoti pozitīvi un vēlējās ātrāk noslēgt līgumu.

            Te nu es biju, tikko beigusi vidusskolu devos pilnīgi nezināmajā, bet iekšējā balss teica, ka tas ir tas, kas man nepieciešams. Veselu gadu nodzīvoju, manuprāt, skaistākajā Eiropas valstī – Šveicē. Ieguvu neizsakāmi lielu pieredzi. Apguvu citas valsts kultūru, valodu un redzēju dzīvi no mātes skata punkta. Varu teikt, ka pēc šādas pieredzes iegūšanas jebkura Au Pair meitene būs gatava veidot savu ģimeni.

            Šveicē gads pagāja ātri un man nācās pieņemt lēmumu par augstskolas izvēli, un, galu galā, es biju gatava atgriezties Latvijā. Šī dzīves pieredze man palīdzēja saprast, kas es esmu un kas es vēlos būt. Tādēļ, vēlos dalīties savā pieredzē, lai, varbūt, kādam palīdzētu rast atbildi uz viņa šī brīža jautājumu.

par foto

    Cik cilvēku, tik viedokļu, ja saruna būs par to, kas tad īsti ir fotogrāfija? Vai tā ir attēlu iegūšana uz gaismjūtīgiem materiāliem ar īpašām optiskām ierīcēm, vai arī momentu fiksēšana un iemūžināšana.

   Manā skatījumā, fotogrāfija, tā ir māksla. Protams, to nevarētu teikt par visām fotogrāfijām. Tāpat kā pārtikas produkti, tā arī fotogrāfijas iedalās dažādās kategorijas. Var būt parasta ģimenes bilde, vai arī ģimenes bilde ar zemtekstu. Sākotnēji bilde var izskatīties pilnīgi vienkārša, bet ieskatoties dziļāk, bilde kādu no mums spēj uzrunāt. Kā jau iepriekš minēju, cik cilvēku, tik viedokļu. Kādam attēls var šķist fenomināls, bet kāds šo attēlu pat neuztvers un nenovērtēs. 

      Kā fotogrāfija var būt māksla? David Bate savā grāmatā „ Photography. The Key Concepts” raksta, ka pirms nepilniem simts gadiem cilvēki sākuši saprast, ka māksla fotogrāfijā rodas no iztēles, liekot cilvēkam izmantot savas radošās dotības. Tad arī cilvēki sāka saprast, ka fotogrāfija var būt kāds ziņojums, ko autors ar savu foto vēlas pateikt citiem. 

    Fotogrāfija bieži vien ir tas, ko cilvēks ar kailu aci nekad nespēs ieraudzīt. Tas var būt teleskopisks vai mikroskopisks palielinājums, kompozīcija, vienkārši uz brīdi apstādināts moments, ko cilvēks savā ikdienas steigā nemaz nepamana. David Bate savā grāmatā raksta, ka cilvēks ar savu aci redz binokolāri, bet kameras acs skatās monokulāri. Tajā brīdī, kad cilvēks skatās uz fotogrāfiju, cilvēka redze to pašu notikumu vai lietu redz tā, kā to redz kameras acs. 

    Ikvienam attēlam būs savs stāsts un valoda.  Fotogrāfs bieži vien ar savām fotogrāfijām mēģina likt citiem sajust un redzēt to, ko redz viņš pats, tomēr reizēm citi vienas un tās pašas fotogrāfijas nozīmi var saprast dažādi.Ne vienmēr katrā attēlā ir parādīts kāds konkrēts notikums, bet gan atspoguļotas emocijas un sajūtas, kas parādās apskatot attēlu.

     Mana vājība ir cilvēku pētīšana un izzināšana. Lai veiktu savu foto sēriju man nebija jādodas tālu. Mājā, kurā dzīvoju kopā ar vēl 25. jauniešiem ievācās 43. gadus vecs vīrietis, kurš sākotnēji uzrunāja mūs visus. Šobrīd ir tikai pāris jaunieši, kuri komunicē ar šo vīrieti vārdā Aigars. Aigars mūsu mājās ir spilgta personība, nepamanīts viņš nepaliek nekad. Viņš ir īpatnējs, bet interesants. Es varu nosaukt daudz labu īpašību, kas piemīt Aigaram, bet iespējams, ka tikai vienu slikto. Sliktā īpašība vai vājība Aigaram ir alkohols. Alkohols šo cilvēku burtiski izārda. Kad Aigars ir iedzēris šķiet viņš atrodas citā pasaulē un komunicē ar cilvēkiem ,kuri patiesībā neeksistē. Kad Aigars ir alkohola ietekmē, man viņu ir ļoti žēl. Saņēmos, un pārkāpu pāri pati sev, savam žēlumam un pārsvarā komunicēju tikai tad, kad viņš lietoja alkoholu. Kāpēc tikai tad? Jo tad Aigara prātam nebija ierobežojuma, viņš stāstīja visu un neko. Viņš ir gudrs, būdams gan dzēris, gan skaidrā. Atšķirība tikai tāda, ka Aigars būdams skaidrs nav tik pļāpīgs, kā dzēris. Esot skaidrā Aigars vienmēr sevi ir sakopis, ir apzinīgs un izpalīdzīgs. Viņš vienmēr palīdzēs ar mājas darbiem. Kas saplīsis, tas tiks salabots. 

    Jā, Aigars ir mūsu mājas zelts. Viņš bija mazliet sabijies, kad pirmo reiz gāju pie viņa ar fotoaparātu. Mums vajadzēja mazliet parunāt,lai viņš pierastu pie manas klātbūtnes un vēlāk jau kļuva atvērtāks. Kad sāku viņu fotogrāfēt viņš stāstīja, ka jaunībā pats esot aizrāvies ar fotogrāfēšanu, ka tas viņam esot padevies un bijis jaunības hobijs. Tagad gan viņš tikai tā tehniku saprotot, bet fotogrāfēt nevēlas. Iespējams tas tādēļ, ka šobrīd viņam nav tādas iespējas. 

    Tagad apskatot fotogrāfijas skatos uz Aigaru un redzu, cik viņš ir priecīgs. Viņš ir priecīgs par to, ka viņš ar kādu var dalīties savos dzīves notikumos. Ikdienā nepievērsu uzmanību viņa smaidam. Sasveicinājos, viņš pasmaidīja, es aizgāju. Tagad skatos bildē, viņš smaida, bet arī viņa acis smaida, tas mani uzrunā. Fotoattēli cilvēkus padara vērīgākus un uzmanīgus pret pasaules izskatu. Tās vērojumu pastarpina svarīgi iemesli, kāpēc fotogrāfija uzaicina ieņemt estētisku attieksmi. Cilvēks, kurš ir fotogrāfs un cilvēki, kas ir šo fotogrāfiju skatītāji pret ikdienu izturas kā pret mākslas darbu – neiesaistīti, realitātes spiedienam nepakļauti, baudoši. Šo tēlu pastiprinot Sūzena Sontāga nosauc fotogrāfu par supertūristu gan citu cilvēku dzīvē, gan arī savā dzīvē. Fotogrāfija sadala realitāte un rada iespaidu, ka jebkurš mirklis var būt būtisks un kādu skaistu īstenību atklājošs.

    Kā rakstīja S.Sontāga: “Fotoattēls ir gan viltus klātbūtne, gan prombūtnes zīme. Tāpat kā istabā aizkurināts kamīns, arī fotogrāfijas – īpaši tās, kur redzami no zemes virsas jau sen pagaisuši cilvēki, svešas zemes un tālas pilsētas, vedina uz sapņojumiem.” Es šo viņas teikto uztveru kā kaut ko pozitīvu, jo atmiņas nekad nekur nepazudīs, protams, ka ir tādas pagātnes domas, kuras cilvēks vēlas aizmirst, taču ne vienmēr tas ir iespējams vai pat vajadzīgs. Ar atmiņām ir jāsadzīvo, kā arī, ja mums ir fotogrāfijas, tad tās mums palīdz atcerēties kaut ko, kas reiz bijis.

       Es padomāju par šo teikto un nodomāju, ka jā, S. Sontāge ir taisnība.  Arī es šobrīd savās bildēs iemūžinu gan tagadni, gan pagātni. Aigara emocijas bildēs ir dēļ viņa stāstītā, no pagātnes. Bildēs redzu viņa stāstu. Rādīju šīs bildes, cilvēkiem, kas viņu nepazīst, un man tika uzdoti daudz jautājumu. Vai viņš ir garīgi slims? Vai viņš ir bezpajumtnieks? Kāpēc viņš ir bēdīgs, bet te priecīgs? Šie cilvēki tikai saskata pāris emocijas un spriež pēc cilvēka ārienes, nezinot šī cilvēka dzīves stāstu. 

      Aigars man liecies interesants vienmēr, pat nezinot viņa dzīves stāstu viņš mani aizrāva ar to, ka viņš ir citādāks nekā citi. Varbūt tas tāpēc,ka man vienkārši interesē cilvēku dzīvesstāsti. Dažreiz dēvēju sevi par uzbāzīgo kaimiņieni vai "visu gribu zināt" tantiņu. Cilvēki man vienkārši interesē, viņi ir tik dažādi un atšķirīgi. Tādi cilvēki, kā Aigars ir ļoti daudz. Atliek vien iziet Rīgas ielās un redzēt šos cilvēkus, uz kuriem paskatoties var spriest, ka viņam ir skarbs dzīves stāsts.  Tādu cilvēku ir daudz, un tādu būs vienmēr. 

       Manuprāt, jebkura fotogrāfija kaut ko stāsta vai nu par cilvēku, vai nu par notikumu, vai par dienu, bet tā noteikti kaut ko stāsta. Es nudien domāju, ka arī fotogrāfija, kura ir pilnīgi melna, stāsta kaut ko, tā raisa kādas sajūtas. Jā, iespējams, ka būs cilvēki, kuri teiks, ka tur nekā nav, kam es varu piekrist, bet, ja tomēr grib iedziļināties, tad ir iespējams to sajust. 

         Šīs lekcijas un semināri "Fotogrāfija kā komunikācija" mani pamudināja atsākt fotogrāfēt, skatīties uz lietām caur attēlu un kameru. Es ceru, ka turpināšu to darīt, jo atkal esmu ierauta atkarībā, kas attiecas uz cilvēku pētīšanu un izzināšanu. Kādreiz es to darīju bieži, pētīju,fotogrāfēju, izzināju. Kaut kad tas apstājās, ticu, ka tagad tas neapstāsies un varēšu turpināt fotogrāfēt. Un manās acīs fotogrāfija vienmēr būs māksla. 

- "Čau Aigar!" - " Pats tāds!"

   Jauniešu viesnīcā ievācies Aigars, 43 gadus vecais vīrietis, kuru par jaunieti nenodēvēsi. Jauniešu vidū parādās liela interese  par to, kas viņš ir un kāpēc viņš šeit dzīvo?

    Sākotnēji viņš visiem bija tikai vīrietis, kurš nesen izšķīries no sievas un šobrīd viņam vajag vietu, kur mitināties. Pagājis jau laiks un šo cilvēku esam iepazinuši daudz tuvāk. Zinām viņa īpatnības, viņa dienas gaitas.

    Man ar to nepietika, man vajadzēja par šo cilvēku uzzināt vēl vairāk. Jau vairākas nedēļas pētīju un komunicēju ar Aigaru. Ar katru reizi,  šis cilvēks ierāva savā dzīves stāstā. Šobrīd par viņu zinu daudz, varbūt pat vairāk, kā būtu jāzina.     Īsuma varu teikt, ka Aigars izvēlējies neīsto dzīves ceļu. No 3 brāļiem viņš vecākais, bet labsirdīkākais. Viņš atdevis pēdējās kapeikas,lai palīdzētu saviem brāļiem, bet tie viņam uzgriezuši muguru un pametuši Aigaru, atstājot tam savus parādus. Viņš centies izveidot savu ģimeni, bet pēc 10 laimīgi nodzīvotajiem gadiem, kopdzīve vairs nešķita tik patiesa, kā tā bijusi sākumā.     Sieva esot sākusi lietot alkoholu un pavilkusi Aigaru līdz. Viņiem ir kopīgs bērns, kurš mācās 7. klasē. Bērns dzīvo pie sievas vecvecākiem, jo māte vēl joprojām draudzējas ar alkoholu, bet Aigars cenšas dzīvot. Šobrīd viņš strādā par auto mehāniķi un cenšas nopelnīt tik daudz, lai samaksātu par to, lai jumts  būtu virs galvas un, lai ēdiens un vodka atrastos uz galda.

Garšīga kā limonāde

    Limonāde ir gaumīga vieta Vecrīgā, 16 gs. ēkā, interjerā atspoguļojas 1970-tie gadi, mūzika garšīga un dzērieni skanīgi.

   Bārs "Limonāde" tiešākajā tās nozīmē ir garda kā limonāde. Garda ar savu atmosfēru, darbiniekiem un mūziku.

    Šis bārs, jau gadu ir bijis vislabākā satikšanās vieta. Kāpēc? Atmosfēru likšu pirmajā vietā, jo tai piemīt tāda, kā mājās sajūta. 

      Šis foto sērijas uzdevums lika man doties tieši tur. Jau divus gadus šis bārs ir bijusi mana un manu draugu iemīļotākā vieta, bet bārmeņi ir bijuši tikai cilvēki, kas pasniedz mums dzērienus. Šoreiz vēlējos ko vairāk.  Iepazīt šos cilvēkus mazliet tuvāk. 

        Man izdevās. Kontaktējos ar šiem cilvēkiem, tika veikta komunikācija un gala rezultātam arī fotouzņēmumi..