Svētdienas tās nav manas mīļākās dienas, protams, vakardiena nebija izņēmums.
Pamosties tukšā, vēsā telpā ar domu, ka ir jādara, jo laika vairs nav. Uzvilku mammas adītās zeķes, iekāpu siltās mājas drēbēs un devos viena soļa attālumā pie sava darba galda. Vēl pirms nedēļas viņš bija tikai galds, kurš ienācis manā dzīvē, bet kā jau katru lietu mēs ar laiku sākam novērtēt citādāk, tādēļ arī šobrīd viņš nav tikai galds, bet - darba galds!
0.5 glāze ūdens un literatūra par feminismu. Pirmo rindkopu pārlasīju reizes desmit, bet tālāk netiku, jo vienkārši nevēlējos. Manu nevēlēšanos pārtrauca skaļais telefona zvans. Zvanītājs mani mudināja turpināt lasīt un rakstīt. Telefons turpināja zvanīt un zvanīt. Nespēju pacelt, jo zināju, ka līdz ko es pacelšu telefonu es melošu. Melošu par to, kā es jūtos, izlikšos, ka mani interesē viss ko šis cilvēks vēlas man teikt un galu galā izteikšu kādu solījumu, ko vēlāk lauzīšu. Pacēlu, meloju, apsolīju, bet jutu līdzi. Šoreiz būs citādāk, es apsolu sev un Tev.
Pēc sarunas vēlējos aizmirsties, tādēļ literatūra par feminismu bija tieši laikā. Pēc 6h darba, darbs bija gatavs. Jutos vēl tukšāka kā mana istaba. Atkal zvans - vecāki. "Lai Tev jauka un sirsnīga pirmā advente mīļumiņ!" Tajā brīdī teikums šķita tik ļauns un sarkastisks. Kāpēc, lai šī diena būtu jauka, vēl jo vairāk sirsnīga? Atrasties mazas istabas četrās sienās, bez pārtikas, vienu glāzi ūdens, ar pāris latiem kabatā - man šī aina nešķiet nedz jauka, nedz sirsnīga. Vārds "mīļumiņ" uzplēsa tukšo bez emocijām pilno sirdi. Viss teikums uzplēsa visu.
Tajā brīdi redzēju sevi no malas un saprotu, ka šī nav tā aina ko vēlos redzēt un nevēlos, lai citi tādu redz.
Jūs tādu neredzēsiet, un patiesībā, nekad pat neesat redzējuši.Diena tika noslēgta ar saraustītu miegu, jo vējš stipri staigāja pa jumtu. Patiesībā vējš šonakt man palīdzēja, jo skat, ir pirmdiena - jauka un sirsnīga!
Es sev apsolu un apsolu arī Tev!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru