Ir patiesi grūti spert soli pāri slieksnim, pretī vietai, kur nevēlies būt. Bet,lai nokļūtu tur, kur vēlies, ir jādzīvo realitātē un jāizsapņo viskvēlākie sapņi. Caur sapņiem uz patieso realitāti, uz realitāti,kas šķiet daudz patiesāka, kā dzīvot itkā realitātē.
Viens gads un viens mēnesis. Tik daudz man vajadzēja,lai atkal atrastos uz nerealitātes sliekšņa. Nē, šī nav rudens depresija, šī ir dzīves depresija.
Atverot acis pēc gara nakts miegs, pirmais kas ienāk prātā - ko es šeit daru? dzīvoju,lai izdzīvotu? -JĀ! Galvā tiešām kāds iekliedza šo JĀ vārdu, tik stipri,ka atkārtojot šos jautājumus es vēl vairāk sapratu to,ka neatrodos tur kur man jāatrodas. Šī nav tā vieta, kur es vēlējos atrasties pirms viena gada un viena mēneša. Vienīgais,kas mani vilka atpakaļ bija itkā tik "mīlošie" draugi un patiesi mīlošā ģimene. Uz ģimeni es nekad nebiju raudzījusies ar tik mīlošu skatienu,kā es to varu izdarīt šobrīd. Savukārt uz "draugiem" šobrīd skatoties... patiesi, es viņus pat neredzu.
Vai tiešām man vajadzēja "izmest" tik daudz laika,pacietības,mīlestības,lai to visu apjaustu tikai tagad?
no kļūdām esot jāmācās.Izsapņošu savus sapņus, tiecoties pēc īstās realitātes, jo patiesi ceru,ka Latvija būs tikai tā vieta, lai atgrieztos pie ģimenes!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru