par foto

    Cik cilvēku, tik viedokļu, ja saruna būs par to, kas tad īsti ir fotogrāfija? Vai tā ir attēlu iegūšana uz gaismjūtīgiem materiāliem ar īpašām optiskām ierīcēm, vai arī momentu fiksēšana un iemūžināšana.

   Manā skatījumā, fotogrāfija, tā ir māksla. Protams, to nevarētu teikt par visām fotogrāfijām. Tāpat kā pārtikas produkti, tā arī fotogrāfijas iedalās dažādās kategorijas. Var būt parasta ģimenes bilde, vai arī ģimenes bilde ar zemtekstu. Sākotnēji bilde var izskatīties pilnīgi vienkārša, bet ieskatoties dziļāk, bilde kādu no mums spēj uzrunāt. Kā jau iepriekš minēju, cik cilvēku, tik viedokļu. Kādam attēls var šķist fenomināls, bet kāds šo attēlu pat neuztvers un nenovērtēs. 

      Kā fotogrāfija var būt māksla? David Bate savā grāmatā „ Photography. The Key Concepts” raksta, ka pirms nepilniem simts gadiem cilvēki sākuši saprast, ka māksla fotogrāfijā rodas no iztēles, liekot cilvēkam izmantot savas radošās dotības. Tad arī cilvēki sāka saprast, ka fotogrāfija var būt kāds ziņojums, ko autors ar savu foto vēlas pateikt citiem. 

    Fotogrāfija bieži vien ir tas, ko cilvēks ar kailu aci nekad nespēs ieraudzīt. Tas var būt teleskopisks vai mikroskopisks palielinājums, kompozīcija, vienkārši uz brīdi apstādināts moments, ko cilvēks savā ikdienas steigā nemaz nepamana. David Bate savā grāmatā raksta, ka cilvēks ar savu aci redz binokolāri, bet kameras acs skatās monokulāri. Tajā brīdī, kad cilvēks skatās uz fotogrāfiju, cilvēka redze to pašu notikumu vai lietu redz tā, kā to redz kameras acs. 

    Ikvienam attēlam būs savs stāsts un valoda.  Fotogrāfs bieži vien ar savām fotogrāfijām mēģina likt citiem sajust un redzēt to, ko redz viņš pats, tomēr reizēm citi vienas un tās pašas fotogrāfijas nozīmi var saprast dažādi.Ne vienmēr katrā attēlā ir parādīts kāds konkrēts notikums, bet gan atspoguļotas emocijas un sajūtas, kas parādās apskatot attēlu.

     Mana vājība ir cilvēku pētīšana un izzināšana. Lai veiktu savu foto sēriju man nebija jādodas tālu. Mājā, kurā dzīvoju kopā ar vēl 25. jauniešiem ievācās 43. gadus vecs vīrietis, kurš sākotnēji uzrunāja mūs visus. Šobrīd ir tikai pāris jaunieši, kuri komunicē ar šo vīrieti vārdā Aigars. Aigars mūsu mājās ir spilgta personība, nepamanīts viņš nepaliek nekad. Viņš ir īpatnējs, bet interesants. Es varu nosaukt daudz labu īpašību, kas piemīt Aigaram, bet iespējams, ka tikai vienu slikto. Sliktā īpašība vai vājība Aigaram ir alkohols. Alkohols šo cilvēku burtiski izārda. Kad Aigars ir iedzēris šķiet viņš atrodas citā pasaulē un komunicē ar cilvēkiem ,kuri patiesībā neeksistē. Kad Aigars ir alkohola ietekmē, man viņu ir ļoti žēl. Saņēmos, un pārkāpu pāri pati sev, savam žēlumam un pārsvarā komunicēju tikai tad, kad viņš lietoja alkoholu. Kāpēc tikai tad? Jo tad Aigara prātam nebija ierobežojuma, viņš stāstīja visu un neko. Viņš ir gudrs, būdams gan dzēris, gan skaidrā. Atšķirība tikai tāda, ka Aigars būdams skaidrs nav tik pļāpīgs, kā dzēris. Esot skaidrā Aigars vienmēr sevi ir sakopis, ir apzinīgs un izpalīdzīgs. Viņš vienmēr palīdzēs ar mājas darbiem. Kas saplīsis, tas tiks salabots. 

    Jā, Aigars ir mūsu mājas zelts. Viņš bija mazliet sabijies, kad pirmo reiz gāju pie viņa ar fotoaparātu. Mums vajadzēja mazliet parunāt,lai viņš pierastu pie manas klātbūtnes un vēlāk jau kļuva atvērtāks. Kad sāku viņu fotogrāfēt viņš stāstīja, ka jaunībā pats esot aizrāvies ar fotogrāfēšanu, ka tas viņam esot padevies un bijis jaunības hobijs. Tagad gan viņš tikai tā tehniku saprotot, bet fotogrāfēt nevēlas. Iespējams tas tādēļ, ka šobrīd viņam nav tādas iespējas. 

    Tagad apskatot fotogrāfijas skatos uz Aigaru un redzu, cik viņš ir priecīgs. Viņš ir priecīgs par to, ka viņš ar kādu var dalīties savos dzīves notikumos. Ikdienā nepievērsu uzmanību viņa smaidam. Sasveicinājos, viņš pasmaidīja, es aizgāju. Tagad skatos bildē, viņš smaida, bet arī viņa acis smaida, tas mani uzrunā. Fotoattēli cilvēkus padara vērīgākus un uzmanīgus pret pasaules izskatu. Tās vērojumu pastarpina svarīgi iemesli, kāpēc fotogrāfija uzaicina ieņemt estētisku attieksmi. Cilvēks, kurš ir fotogrāfs un cilvēki, kas ir šo fotogrāfiju skatītāji pret ikdienu izturas kā pret mākslas darbu – neiesaistīti, realitātes spiedienam nepakļauti, baudoši. Šo tēlu pastiprinot Sūzena Sontāga nosauc fotogrāfu par supertūristu gan citu cilvēku dzīvē, gan arī savā dzīvē. Fotogrāfija sadala realitāte un rada iespaidu, ka jebkurš mirklis var būt būtisks un kādu skaistu īstenību atklājošs.

    Kā rakstīja S.Sontāga: “Fotoattēls ir gan viltus klātbūtne, gan prombūtnes zīme. Tāpat kā istabā aizkurināts kamīns, arī fotogrāfijas – īpaši tās, kur redzami no zemes virsas jau sen pagaisuši cilvēki, svešas zemes un tālas pilsētas, vedina uz sapņojumiem.” Es šo viņas teikto uztveru kā kaut ko pozitīvu, jo atmiņas nekad nekur nepazudīs, protams, ka ir tādas pagātnes domas, kuras cilvēks vēlas aizmirst, taču ne vienmēr tas ir iespējams vai pat vajadzīgs. Ar atmiņām ir jāsadzīvo, kā arī, ja mums ir fotogrāfijas, tad tās mums palīdz atcerēties kaut ko, kas reiz bijis.

       Es padomāju par šo teikto un nodomāju, ka jā, S. Sontāge ir taisnība.  Arī es šobrīd savās bildēs iemūžinu gan tagadni, gan pagātni. Aigara emocijas bildēs ir dēļ viņa stāstītā, no pagātnes. Bildēs redzu viņa stāstu. Rādīju šīs bildes, cilvēkiem, kas viņu nepazīst, un man tika uzdoti daudz jautājumu. Vai viņš ir garīgi slims? Vai viņš ir bezpajumtnieks? Kāpēc viņš ir bēdīgs, bet te priecīgs? Šie cilvēki tikai saskata pāris emocijas un spriež pēc cilvēka ārienes, nezinot šī cilvēka dzīves stāstu. 

      Aigars man liecies interesants vienmēr, pat nezinot viņa dzīves stāstu viņš mani aizrāva ar to, ka viņš ir citādāks nekā citi. Varbūt tas tāpēc,ka man vienkārši interesē cilvēku dzīvesstāsti. Dažreiz dēvēju sevi par uzbāzīgo kaimiņieni vai "visu gribu zināt" tantiņu. Cilvēki man vienkārši interesē, viņi ir tik dažādi un atšķirīgi. Tādi cilvēki, kā Aigars ir ļoti daudz. Atliek vien iziet Rīgas ielās un redzēt šos cilvēkus, uz kuriem paskatoties var spriest, ka viņam ir skarbs dzīves stāsts.  Tādu cilvēku ir daudz, un tādu būs vienmēr. 

       Manuprāt, jebkura fotogrāfija kaut ko stāsta vai nu par cilvēku, vai nu par notikumu, vai par dienu, bet tā noteikti kaut ko stāsta. Es nudien domāju, ka arī fotogrāfija, kura ir pilnīgi melna, stāsta kaut ko, tā raisa kādas sajūtas. Jā, iespējams, ka būs cilvēki, kuri teiks, ka tur nekā nav, kam es varu piekrist, bet, ja tomēr grib iedziļināties, tad ir iespējams to sajust. 

         Šīs lekcijas un semināri "Fotogrāfija kā komunikācija" mani pamudināja atsākt fotogrāfēt, skatīties uz lietām caur attēlu un kameru. Es ceru, ka turpināšu to darīt, jo atkal esmu ierauta atkarībā, kas attiecas uz cilvēku pētīšanu un izzināšanu. Kādreiz es to darīju bieži, pētīju,fotogrāfēju, izzināju. Kaut kad tas apstājās, ticu, ka tagad tas neapstāsies un varēšu turpināt fotogrāfēt. Un manās acīs fotogrāfija vienmēr būs māksla.